Previous Next

Kā atrast savu psihologu?

"Gribu aprunāties ar psihologu". Ko darīt, ja rodas tāda vēlēšanās?

Kur meklēt savu psihologu, kā zināt, kādos jautājumos psihologs ir specializējies un vai viņš pielietos tieši man piemērotas metodes? Stāsta biedrības "Skalbes" padomes priekšsēdētāja psiholoģe Marija Ābeltiņa, psiholoģe Kristīne Caturova un psiholoģe Evita Štāla.

Publicēts: Iveta Odiņa | DELFI sievietēm | 18. aprīlis 2012 00:06
Kas ir psiholoģija un psihologs

Psiholoģijas kā zinātnes izpētes priekšmets ir cilvēka uzmanība un atmiņa, sajūtas un uztvere, domāšana un iztēle, personības vajadzības un jūtas, emocijas un intereses, komunikācijas veidi un principi, tas ir - visa cilvēka mijiedarbības ar pasauli daudzveidība un tas, kā viņš uztver sevi šai pasaulē.

Latvijā "Psihologu profesionālās darbības likums" vēl nav pieņemts un valstiskā līmenī noteiktu prasību psihologa izglītības un profesionālās darbības veikšanai nav. Praktiski galvenais rādītājs ir augstākās izglītības iestādes diploms par apgūto izglītību psiholoģijas jomā. Saskaņā ar Eiropas psihologu asociāciju federāciju (EFPA) noteikts, ka psihologs ir profesionālis, kas ieguvis 6 gadu izglītību psiholoģijā.

Nepastāv arī vienotas psihologu sertifikācijas sistēmas un vienota psihologu reģistra. Vairākas profesionālās organizācijas/asociācijas, kas apvieno psihologus, veic sertifikāciju savas biedrības ietvaros un publicē šos reģistrus, piemēram, kpa.lv. Daudzi psihologi vai to grupas veido savas mājas lapas, kurās var uzzināt sīkāku informāciju par viņu sniegtajiem pakalpojumiem. Informācija par dažādiem speciālistiem atrodama, piemēram, lppapsihologi.lv (vecākā psihologu asociācija), smilsuspeles.lv, arttherapy.lv, martemeo.lv. Psihologi strādā arī skolās, bērnudārzos un citās iestādēs.

Būtiskākā psihologa atšķirība no psihiatra - viņš nav ārsts un nevar izrakstīt zāles. Savukārt psihoterapeiti, atšķirībā no psihologiem, ir apguvuši papildus izglītību noteiktā psiholoģijas virzienā un var padziļināti strādāt ar dažādiem sarežģītiem jautājumiem. Tādiem, kā, piemēram, bezmiegs, neirozes, depresija un citi. Psihologs sniedz atbalstu krīzes situācijās - darba zaudēšana, nelaimes gadījums, šķiršanās, kā arī palīdz rast risinājumu citās sarežģītās situācijās.

Psihologs palīdz izprast attiecības gan ar sevi, gan apkārtējiem, uzvedības nianses, māca sadzīvot ar sevi un pasauli, augt kā personībai, noteikt mērķus un sasniegt tos, kā arī tikt galā ar bailēm un kompleksiem. Psihologs var palīdzēt izvēlēties profesiju, mācīt produktīvu komunikāciju un neatkarīgu uzvedību, māca jaunus uzvedības modeļus, kā arī strādā, lai uzlabotu cilvēka pašapziņu. Psihologs klientam grūtību risināšanā liek izmantot savus iekšējos resursus, ko konsultāciju laikā palīdz arī atklāt. Psihologs var rekomendēt vērsties pie ģimenes ārsta, neirologa, psihiatra vai kāda cita speciālista.

Svarīgs aspekts psihologa darbā ir psihodiagnostika. Tas ir izpētes process un tā mērķis ir veikt indivīda psihisko procesu, stāvokļu un personības novērtējumu, kas ietver klienta dzīves vēstures ievākšanu, dokumentu analīzi, psiholoģisko metožu lietošanu, psiholoģiskās izpētes rezultātu apstrādi un analīzi un iegūto rezultātu apkopošanu psiholoģiskajā slēdzienā un rekomendāciju sniegšanu. Psihodiagnostika parasti tiek pieprasīta vai nu no citiem speciālistiem - psihiatriem, neirologiem, psihoterapeitiem, vai kādas iestādes - bāriņtiesa, tiesībsargājošās iestādes utml.

Psihologu specializācija

Katrs psihologs izvēlās savu specifisko virzienu un problēmu loku, ar kuru strādāt. Ir speciālisti, kuri specializējās ģimenes sistēmu izprašanā, ir tie, kas strādā ar bērniem, ir tie, kam tuvāka pāru konsultēšana, bet kāds vada grupas. Ir speciālisti, kas strādā tikai kā smilšu terapeiti vai kā klīniskais psihologs medicīnas iestādēs.

E. Štāla novērojusi, ka ir klienti, kuri vēlas "salabot" bērnu, kurš neatbilst viņu vai sabiedrības priekšstatam par labu bērnu. Taču jāatceras, ka bērns bieži vien ir pieaugušo spogulis, tāpēc ir labi strādāt arī ar bērna vecākiem. Daži speciālisti ir kategoriski un pat neturpina strādāt ar bērnu, ja vecāki atsakās no sadarbības. Savukārt citi psihologi, pie sūdzībām par bērnu, strādā tikai ar viņu vecākiem, jo izmainot vecāku uzvedību un emocionālo stāvokli, izmainās arī bērna uzvedība. Tāpēc reizēm psihologam grūtākais uzdevums ir saprast, kurš tieši ir viņa klients.

Topošajā likumā paredzētas sekojošas psihologu specializācijas jomas: izglītības, organizāciju, klīniskais, amatu, konsultēšanas, sabiedrības, sporta, ģimenes, sociālais, attīstības, satiksmes psihologs, kā arī psihologs - pētnieks.

Kā izvēlēties psihologu

K. Caturova norāda, ka sava psihologa meklēšana ir līdzīga sava friziera vai zobu ārstu meklējumiem. Vari izmantot draugu un paziņu ieteikumus, taču, tas, kas derēja draudzenei, Tev var šķist pavisam nepiemērots. M. Ābeltiņa uzsver, ka zvanot un pierakstoties uz pirmo konsultāciju, svarīgi saprast sekojošas lietas:

Vai psihologam ir augstākā izglītība? Varbūt ir papildus psihoterapeita izglītība?
Kāda virzienā un ar kādiem klientiem viņš strādā? Cik liela ir pieredze?
Cik maksā un cik ilgst viena konsultācija?
Kādu laiku prognozē Tava jautājuma atrisināšanai?
Ļoti būtiska nozīme būs cilvēciskam kontaktam ar psihologu. Tu vari uz viņu nedaudz sadusmoties par "asa" jautājuma uzdošanu vai lietu nosaukšanu īstajos vārdos, taču kopumā tavai attieksmei jābūt pozitīvai.

Svarīgs gan vispārējais iespaids, gan nevajadzētu konsultēties ar psihologu, kurš:

Sarunā izmanto nosodošus izteicienus, piekarina "birkas" ("tu kļūdies", "tavs vīrs nu gan ir muļķis");
nosauc tavas problēmas par maznozīmīgām;
neuzmanīgi klausās, kļūdās jau izstāstītos faktos;
saka, ka, ja neatnāksi vēlreiz, tev kļūs sliktāk;
pierunā nākt vēl, uzstājīgi zvana;
uzspiež savu vienpusējo pārliecību;
māca dzīvot;
pārāk uzstājīgi vēlas uzzināt informāciju, par kuru negribi runāt vai tev ir sāpīgi par to runāt;
neprecīzs, ass, rupjš, apvaino tevi, nekaunīgs;
pārāk daudz runā par sevi un piemēriem no savas dzīves.
E. Štāla atzīst, ka ne vienmēr konsultēšanas process ir patīkams, jo tiek runāts arī par tām tēmām, par ko, iespējams, cilvēks ikdienā baidās runāt vai pat kaunas to darīt. Tāpēc ir svarīgi nepārtraukt konsultēšanas procesu pie pirmajām nepatīkamām izjūtām, bet uzticēties savam speciālistam un par to ar viņu runāt. Ja nespēju to ar psihologu pārrunāt, tad vai spēšu kādas izmaiņas ienest savā dzīvē?

Kā zināt, ka psihologa apmeklējuma mērķis ir sasniegts

Vispārīgi runājot, rezultāts ir sasniegts, ja notikusi emocionālā līdzsvara atgūšana un stresa samazināšanās; pārliecības par sevi atgūšana, pašnovērtējuma pieaugums un spējas pašam risināt dzīves problēmas, personības izaugsme.

"Bieži vien cilvēki sagaida, ka tikai no aiziešanas pie psihologa kā uz burvju mājiena pazudīs visas problēmas un raizes. Ja esi nolēmusi atrisināt kādu problēmu, kura ilgst jau vairākus gadus, tad jāapzinās, ka to nav iespējams izdarīt 1-2 sesiju laikā. Tikai vairāku sesiju laikā ir iespējams nodibināt dziļāku un atklātu kontaktu, jo pats cilvēks bieži vien nespēj vai nesteidzas atklāt visus savas dzīves sīkumus un noslēpumus, cerot, ka psihologs pats visu sapratīs. Diemžēl tas nav iespējams", tā no savas pieredzes saka K. Caturova.

Psiholoģiskā konsultēšana nav autoserviss, kur tikai jāsamaksā un visas vēlmes un vajadzības tiks izpildītas. Psiholoģiskās konsultēšanas procesā par 50% veiksmīgs risinājums ir atkarīgs no Tevis un 50% no psihologa, jo tā ir sadarbība. Ir pētījumi, ka 8 no 10 cilvēkiem rezultātā kļūst labāk, vienam nekas nemainās, vienam kļūst sliktāk. Arī E. Štāla pamanījusi, ka mūsdienās, kad viss notiek ļoti ātri, klienti vēlas arī psiholoģiskajā darbā ātri sasniegt rezultātu, kas tomēr vairumā gadījumu nav iespējams. Būtiski ir izveidot kontaktu, radīt uzticēšanos savā starpā, kas nenotiek zibenīgi.

M. Ābeltiņa aicina būt uzmanīgiem, ja psihologs sola 100% drošu risinājumu vai brīnummetodi. Pagaidām tāda nav izgudrota un šādi solījumi parasti ir mārketinga triks. Palīdzēšana noteikti nav mācīšana dzīvot, moralizēšana vai kaunināšana. Tiesa, jau pēc pirmās konsultācijas ar psihologu būtu jāparādās jaunām pārdomām, nojausmai vai cerībai. Jebkurā gadījumā svarīgi sajusties saprastam un pieņemtam.

Pēc zināma skaita konsultāciju psihologs parasti dod pārskatu par to, kas šajā laikā ir noticis un kā viņš saredz, vai darbu vajadzētu turpināt vai konsultācijas var šobrīd pārtraukt, jo klients labi pats tiek galā ar savām dzīves situācijām un notikumiem, viņa dzīves kvalitāte ir augusi un uzlabojusies, ir veidojies jauns priekšstats par cilvēka attīstības, uzvedības, dzīves notikumu likumsakarībām.